Kāpēc pēdējā laikā ateisti ir tik dusmīgi? Ir bijuši grāmatu plūdi, kas reklamē anti-pārliecības sistēmu, un dažas no tām pat iekļuva žurnāla 'New York Times' labāko pārdevēju sarakstā. Pāvests pastāvīgi informē pasauli, ka cilvēce nevar iziet bez cerības, cerības, kuras pamatā ir ticība, taču maz to klausās. Ateisms nav jauna attīstība. Kad es mācījos koledžā, tika plaši lasīts svarīgs šāda viedokļa aizstāvis: vācu filozofs Frederihs Nīče. Un Fjodors Dostojevskis savā šedevrā “Elpotāji Karamazovs” jautāja, kas notiek ar morāli, ja nav Dieva. Šī šķietami abstraktā Krievijas nodarbe kļuva ļoti reāla, pieaugot ateistiskajam totalitārismam Vācijā, komunistiskajā Ķīnā, boļševiku Krievijā un fašistiskajā Itālijā.
Nominālā atbilde uz šausmīgajām divdesmitā gadsimta likstām bija sava veida atšķaidīts humānisms, kas Dievu izturējās kā pret senu vecu onku, kuru tur putekļainajā Rietumu civilizācijas bēniņos. Bet humānisms patiesībā daudzus cilvēkus neiedvesmoja karā vai mierā. Tad tā gadsimta otrajā pusē sekulārisma un patērētāja attieksme lielākajā Rietumeiropas daļā tika vienkārši atstāta Dievs un reliģija. Amerikas Savienotajās Valstīs, kas ir īpaši pakļautas jaunpiedzimušām kustībām, reliģija ir īsti atgriezusies. Bet ne jau Hārvija Koksa vai Ņūarkas Ņūdžersijas bīskapa Spronga liberālais protestantisms vērsās cilvēku pulkā. jaunie bhaktas katolicismā steidzās tikai Vatikāna II stila katolicismā. Abos kristīgos gadījumos cilvēki atgriezās pie veco laiku fundamentālisma reliģijām.
Kas saasina parasti klusos ateistus, ir konservatīvās kristietības augšāmcelšanās un musulmaņu fundamentālisma pieaugums. Tas ir gandrīz tā, it kā ateisti uzsāktu jaunus krusta karus pret reliģiju, it īpaši pret tiem cilvēkiem, kuri kaislīgi ievēro reliģisko kodeksu. Cilvēki bieži necīnās un nemirst par laicīgo humānismu un brīvību NO reliģijas.
Viņi vēlas, lai mēs ne tikai dalītos viņu pārliecībā, ka nav Dieva, nav dvēseles, nav pēcnāves, bet arī par to esam stoiski priecīgi. Viņi izmanto zinātni kā sabiedroto, bet viņi kļūst neticami karojoši ar zinātniekiem (ieskaitot rūķa projekta vadītāju), kuri tic Dievam. Viņi mierina to filozofu rakstus, kuri apgalvo, ka filozofija nevar nodrošināt racionālu ticības pamatu, un vēlas, lai akadēmiķi izskaidro valodas būtību vai organizāciju sociālo līmi. Filozofi, kas ticēja garīgajam, sākot no Sokrata līdz mūsdienām, viņiem ir interesanti kultūras artefaktiem līdzīgi ārsti, kuri pētīja humoru.
Pagājušajā vasarā mēs ar sievu devāmies kopā ar grupu no Masačūsetsas, lai apmeklētu Varšavu un Krakovu, Poliju. Tur mēs apstājāmies pašā 20 redzeslokāthgadsimta necilvēcība, nacistu nāves nometne Aušvicā. Ieejas ceļam bija kaltas dzelzs vārti ar vārdiem vācu valodā: “Darbs padarīs tevi brīvu” - nacistu ironija. Mēs redzējām primitīvās cietuma barikādes un faktiskās nāves krāsnis. Tur starp divām kazarmām mēs redzējām tumšu sienu, kas savienoja abas struktūras. Pret sienu sargi ieslodzīja cietumniekus un nogalināja viņus - tikai viena lode uz cilvēku. Tā bija šausmīga zeme. Mēs visi apstājāmies, runājām, pārtraucām kustēties un pārtraucām fotografēt, lai to ierakstītu. Tad tēvs Ričards Levandovskis klusi pulcēja grupu un teica lūgšanu par viņu piemiņu un visur par neiecietības upuriem. Mēs klausījāmies un piekritām. Kaut kā šinī apkārtnē viņam bija izdevies notvert svētā mirkli visbriesmīgākajās vietās, dažu kvadrātmetru asiņotu putekļu un drūma akmens sienā. 'Lai viņu dvēseles atpūšas mierā,' viņš secināja.
Kaut kā ateisms pat visloģiskākajās telpās nevar ļaut mums tikt galā ar dzīves noslēpumiem, ko pārstāv labais un ļaunais.
