Internets un drukātie mediji ir pilni ar demokrātu līderu komentāriem un ierindas kartotēku, paužot pircēju nožēlu par viņu partijas izvēlēto Baraku Obamu pār Hilariju Klintoni kā prezidenta kandidātu 2008. gadā. Obamas politiskā neizdarība un nožēlojamais politikas ieskata trūkums ir palielinājies pirms nacionālajiem vēlētājiem parādu griestu karu un finanšu tirgu brīvā kritiena laikā. Ja vien bezdarbs līdz 2012. gada septembrim nesamazināsies zem astoņiem procentiem, Obama netiks atkārtoti ievēlēts, neatkarīgi no viņa republikāņu pretinieka identitātes.
Mana normālā reakcija būtu teikt: Tālu no manis, lai komentētu Demokrātiskās partijas iekšējos ceļojumus. Kā ilgu laiku Ņūdžersijas GOP stabila, man tomēr jāsaka šāda apkaunojoša atzīšanās.Man bija pārsteidzoši labas darba attiecības ar toreizējo Ņujorkas ASV senatori Hilariju Klintoni un viņas darbiniekiem, kamēr es prezidenta Džordža Buša otrajā pilnvaru termiņā biju EPA 2. reģiona administratore. Es noteikti nekad neatbalstu viņu par prezidenti, bet, ja man būtu jābūt demokrātiskam prezidentam, es drīzāk gribētu viņu, nevis Baraku Obamu.
Man bija būtiska mijiedarbība ar Hilariju Klintoni - tieša būtiska mijiedarbība, jo viņa bieži vien pati pacēla klausuli, lai man piezvanītu. Es ar viņu daudz nodarbojos pēc 9.-11. Jautājumam, un par godu viņai bija tas, ka viņa šos jautājumus neatstāja partizānu politikā. Viņai bija dziļa, patiesa interese par vidi, un viņa vienmēr bija visnoderīgākā, kad es informēju viņu par tēmām, kuras viņai nebija zināmas, piemēram, Ņujorkas ūdens filtrēšanas novēršanas noteikšana.
Hilarija Klintone, atšķirībā no Obamas, bija gatava cieši sadarboties ar Pārstāvju palātas un Senāta republikāņu biedriem, lai sasniegtu divpartiju mērķus. Tas man tika apstiprināts sarunās, kuras man bija ar tuvāko draugu Ņujorkas štata republikāņu kongresa delegācijā, toreizējo pārstāvi Džimu Volšu, kurš pārstāvēja Sirakūzu apkārtni.
Mums ar Džimu Volšu bija līdzīga divpartiju sadarbības pieredze ar Hilariju Klintoni. Tas bija krasā pretrunā ar mūsu darba pieredzi ar apkaunoto bijušo gubernatoru Eliotu Spiceri, politisko Soniju Listonu, kurš bija vulgārs, aizskarošs un profanisks gļēvs partizānu kauslis, bez ētiskiem skrupuloziem. Mēs abi bijām piedzīvojuši neglītas konfrontācijas ar toreizējo Ņujorkas gubernatoru - no kurām neatkāpās ne Džims, ne es. Atšķirībā no Hilarijas, kura bija žēlīga un cienīga, Eliots Spicers politiskā slepkavas jēdzienam piešķīra jaunu nozīmi.
Vēl viena toreizējās senatores Hilarijas Klintones iezīme bija viņas Senāta darbinieki. Ejas demokrātiskajā pusē viņai bija kompetentākais personāls no jebkura senatora, izņemot vēlu senatora Teda Kenedija Darba komitejas darbiniekus. Viņas Senāta sasniegumu uzskaite bija krasā pretstatā jaunākā senatora no Ilinoisas Barakam Obamam, kurš uzstādīja rekordu par būtisku neizpildi.
Tāpēc 2007. gada beigās es biju pārliecināta, ka Hilarija Klintone 2008. gadā būs demokrātu kandidāte ASV prezidenta amatam. Es nešaubījos, ka viņai būs tikpat kompetenti kampaņas darbinieki kā viņas Senatoram. Es jutu, ka ar vīra Bila un pašas augstākajām politiskajām prasmēm viņa viegli uzvarēs Baraku Obamu.
Tāpēc mani satrieca gan viņas kampaņas, gan kampaņas darbinieku neprasme. Es biju vēl pārsteigts, kad viņa pieņēma Obamas iecelšanu par valsts sekretāri.
Ja Hilarija Klintone būtu palikusi ASV Senātā, es esmu pārliecināta, ka viņa galu galā varēja sasniegt aizgājušā senatora Teda Kenedija vai Orrina Heča augumu, senatori abās politiskās ejas pusēs cienīja viņu spēju panākt divpusēju sadarbību, lai sasniegtu sabiedrības labums.
Tā vietā viņa kļuva par neveiksmīgas ārpolitikas pārstāvi, kurai, manuprāt, viņa bieži nepiekrīt.
Vašingtonā klīst baumas, ka Hilarija 2012. gada pavasarī pametīs Obamas administrāciju, lai kļūtu par Pasaules bankas prezidenti. Tas viņai ļautu patstāvīgi ietekmēt pasaules ekonomiku. Nav šaubu par viņas kompetenci šajā jaunajā amatā.
Retrospektīvi, 2008. gada prezidenta kampaņas laikā Hilarija sevi pozicionēja kā augsti kvalificētu un gatavu nākamo ASV prezidentu. Turpretī Baraks Obama piedalījās kampaņā kā nacionālā politiskā rokzvaigzne un mesija. Viņš bija senators bez sasniegumiem, tomēr viņa harizma ieguva Hilarijas kompetenci un pieredzi.
Man šķiet, ka demokrāti visā tautā to tagad saprot pārāk skaidri. Atlikušajā šīs administrācijas daļā aizvien vairāk demokrātu turpinās paust nožēlu, ka 2008. gadā balsoja par Baraku Obamu par Hilariju Klintoni. Tas ir niecīgs mierinājums Hilarijai, kuras cerības kļūt par prezidenti faktiski vairs nav.
